fbpx

ILONA par savu pieredzi Norvēģijā

ilonaŠobrīd jau vairākus mēnešus es dzīvoju Norvēģijas pilsētiņā Innvīkā. Klusums, kalni un kliedzošas kaijas….

Par iespēju strādāt Norvēģijā, es ieinteresējos pirms vairākiem gadiem, taču man pietrūka drosmes un  vēlmes. Es audzināju bērnus un sapratu, ka, viņiem augot, aug arī viņu vēlmes. Un, lielākoties, lai apmierinātu vajadzības, ir nepieciešama nauda. Tāpēc es atcerējos par Norvēģiju, kur medmāsas nopelna daudz vairāk. Lielākās šaubas bija par valodu- kā es to iemācīšos, vai man izdosies. Tas bija patiesi grūti. Es devos uz kursiem bēdīga un pārliecināta, ka es neesmu pelnījusi doties uz Norvēģiju. Lielākā daļa meiteņu grupā jutās tāpat. Man izdevās izgāzties eksāmenos. Es saņēmu piedāvājumu mācīties citos kursos, citā pilsētā. Tas man bija kā otrā elpa. Es daudz un intensīvi mācījos, es ieguldīju daudz pūļu un laika, bet, aizbraucot uz Norvēģiju, es sapratu, ka es nezinu neko. Radinieki man nemitīgi jautāja: „ Kā tev veicas ar valodu?“ Es teicu, ka saprotu 5 %, nojaušu 45%, un pārējais ir rakstīts debesīs. Pirmajā darba dienā bija lieliski: visi bija draudzīgi, ar platu smaidu, izpalīdzīgi, visu paskaidroja un parādīja. Kas bija pats svarīgākais, visi centās runāt tā, lai es saprastu – lēnām un rūpīgi izvēloties vārdus. Kolēģi bija ļoti dažādi: visdraudzīgākie bija ārzemnieki, tādi paši kā es.

Darbs Norvēģijā ir vienkāršs – zāļu izsniegšana, analīžu paņemšana, atskaišu sagatavošana, pacientu higiēna un ēdināšana. Darbs ir daudz vieglāks nekā Latvijā, un par to maksā vismaz 5 reizes vairāk.

Man ir arī brīvais laiks, es esmu atradusi neticamu baudu – katru dienu skriet 3 km augstu kalnos un ēst daudz zemeņu.

Es esmu laimīga, ka atrodos šeit. Esmu laimīga, ka man ir izdevies pārvarēt šķēršļus ceļā uz šejieni, un ceru, ka nākotnē nekas nemainīsies. Kad uz laiku došos atpakaļ uz Latviju, plānoju satikties ar saviem bijušajiem kolēģiem. Es zinu, ka viņi būs ieinteresēti un vēlēsies uzzināt manu pieredzi un stāstu.