fbpx

LĪGA par savu pieredzi Norvēģijā

ligaPar iespēju strādāt ārzemēs es jau biju domājusi daudzus gadus. Laikā, kad strādāju valsts klīnikā, es regulāri saņēmu daudzus piedāvājumus strādāt par medmāsu ārzemēs. Vienīgais trūkums- man bija jāzina angļu valoda. Tajā laikā mani bērni bija ļoti mazi.

Gadi gāja, bet mana vēlme par darbu ārzemēs nerimās. Lielākais stimuls bija sludinājums, kurā bija ietverta ziņa: „Darbs Norvēģijā, dzīvošana Latvijā“, ko es ieraudzīju autobusa pieturā, dodoties mājup. Lai gan darba laiks jau bija beidzies, es piezvanīju  šai kompānijai tajā pašā vakarā. Pat nezinu, kāpēc to darīju. Sarunas laikā kompānijas pārstāvis atstāja ļoti labu iespaidu, un arī tas stiprināja manu vēlmi uzsākt kaut ko jaunu. Pēc tam es aprunājos ar saviem bijušajiem darba biedriem, kuri strādāja Norvēģijā. Man zuda visas šaubas. Mana bijusī darba kolēģe strādāja šajā uzņēmumā, un viņa iedrošināja mani spert nākamo soli.

Pirms sākt strādāt Norvēģijā, man vajadzēja izdarīt daudz ko: vispirms bija prezentācija par Norvēģiju, tad sekoja atlase un dokumentu noformēšana. Kompānija sniedza man ļoti detalizētu informāciju par to, kas un kā man ir jādara, ar ko man sākt. Pirms oficiālajiem norvēģu valodas kursiem es nolēmu pati pamācīties valodu divas reizes nedēļā. Vēlāk, mācoties kursos, mums tika rīkoti daudzi papildu semināri, lai iepazītos ar darba specifiku Norvēģijā.

Mana pirmā darbavieta Norvēģijā bija netālu no Lillehammeres. Man par to ir palikušas ļoti labas atmiņas. Es nebaidījos no darba. Tas nav svarīgi, vai Tu esi Norvēģijā vai Latvijā, kad dodies uz jaunu darba vietu, ir jāapgūst jauni noteikumi. Vienīgās bažas man bija par valodu – es būšu Norvēģijā pirmo reizi, un es vēl nejutos īpaši droša par šo valodu. Es baidījos, ka visu nesapratīšu vai ka nesaklausīšu dažas lietas. Jūs taču zināt, medmāsas darbs tomēr nav zemeņu lasīšana laukā.

Man ir brīnišķīga ģimene, kura mani stingri atbalstīja un turpina atbalstīt. Pirms pieņemt šo lēmumu, mēs to apspriedām ģimenē un nolēmām, ka man tas ir jādara.

Šobrīd es gaidu jaunu projektu, un tajā pašā laikā,es varu izbaudīt ilgāku palikšanu Latvijā. Lielāko daļu laika es 4 nedēļas strādāju Norvēģijā un divas nedēļas atpūtos Latvijā. Dažkārt man nācās strādāt Norvēģijā arī ilgāku laiku. Bērni ir pieauguši, vīrs ir saprotošs, tā ka man nav daudz problēmu. Man patīk, ka es varu doties mājās katru mēnesi. Arī tas, ka man ir vairāk naudas, un tāpēc man ir lielākas iespējas un sapņi, kurus realizēt, pārbraucot mājās.

Par atšķirībām darbā es nevaru neko daudz pastāstīt. Latvijā es strādāju klīnikā. Biju kā vāvere ritenī- man bija milzīga darba slodze. Man nebija prakses darbam aprūpes namā, bet nekas nav neiespējams, un visu var iemācīties. Man vajadzēja pierast arī pie viņu kultūras. Es zinu, ka negribētu būt norvēģis, bet es respektēju šo valsti par to, ka tā mani ir pieņēmusi, un cenšos uzvesties tā, kā to prasa viņu kultūra. Es zinu, ka savā ceļā pieredzēšu visu. Tu strādā un mācies katru dienu. Es esmu pārliecināta, ka miers, pareiza taktika, izvairīšanās no spriedzes un pacienta uzklausīšana ir vissvarīgākais. Tāda ir mana pieredze pēc viena gada darba Norvēģijā.

Savu brīvo laiku es pavadu vienkārši. Kad strādāju Norvēģijā  (netālu no Lillehammeres), mēs ļoti apbrīnojām dabu. Tā man atgādināja Latviju. Bija tikai nepierasti redzēt iespaidīgās klintis. Vēlāk, strādājot Bergenā, es dzīvoju kopā ar kolēģiem. Es strādāju naktīs – piecas naktis pēc kārtas. Tādēļ dienas laikā es gulēju. Ja es biju brīva, tad devos uz Bergenas pilsētu.

Es vēl joprojām sazinos ar kolēģiem, ar kuriem kopā es apmeklēju norvēģu valodas kursus.